Kreisā mala
Labā mala
Mūžībā aizgājis bijušais LMA rektors prof. emeritus Valdis Dišlers
Mūžībā aizgājis gleznotājs un ilggadējais Latvijas Mākslas akadēmijas rektors prof. emeritus Valdis Dišlers (13.04.1922. - 31.12.2011.). Atvadīšanās notika piektdien, 2012. gada 6. janvārī, no plkst. 13:00 - 14:00 Latvijas Mākslas akadēmijas aulā, Kalpaka bulvārī 13, Rīgā.
Valdis Dišlers mācījies Rīgas 16. pamatskolā (1929 - 1936), Rīgas Valsts tehnikuma Mehānikas nodaļā (1936 - 1943) un Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1943 - 1950). Vietēja un starptautiska mēroga izstādēs piedalījies no 1950. gada.

Mākslas akadēmijā Valdis Dišlers darbu uzsāka 1953. gadā. No 1953. gada līdz 1963. gadam bijis vecākais pasniedzējs Zīmēšanas katedrā, no 1963. līdz 1965. gadam - docents Glezniecības katedrā un no 1965. gada līdz 1976. gadam vadījis Zīmēšanas katedru. Laika posmā no 1976. gada līdz 1987. gadam bijis Latvijas Mākslas akadēmijas rektors. 1973. gadā kļuvis par profesoru un no 1986. gada turpinājis darbu kā profesors Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedrā. Ilgajos pasniedzēja un rektora amatā pavadītajos gados iemantojis kolēģu un studentu cieņu un mīlestību gan kā rektors, gan kā pasniedzējs un gleznotājs.


Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors studiju un zinātniskajā darbā prof. Andris Teikmanis par Valdi Dišleru:

Valda Dišlera mūžs bija saistīts ar Latviju, Latvijas mākslu un mākslas izglītību tās vissarežģītāko un pretrunīgāko norišu laikā. Tomēr tieši Valdim Dišleram un viņa paaudzes māksliniekiem bija lemts Latvijas mākslā atgriezt izpratni par būtiskām un no politiskajiem kontekstiem neatkarīgām mākslas vērtībām. Valdis Dišlers uzsāka studijas Mākslas akadēmijā vēl vācu nacionālsociālistu okupācijas laikā 1943. gadā un tās pabeidza jau visskaudrākajā staļinistu inspirētajā formālistu tīrīšanu laikā 1950. gadā. Viņa diplomdarba „Ķeguma spēkstacijas atjaunošana" vadītājs bija profesors Ģederts Eliass, kurš tajā pašā gadā, saskāries ar apvainojumiem formālismā, bija spiests aiziet no darba Mākslas akadēmijā. Valdis Dišlers savas mākslas studijas turpināja Iļjas Repina glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūta aspirantūrā Ļeņingradā (mūsdienās - Pēterburgā), kuru absolvēja 1953. gadā ar gleznu „Raiņa arests", iegūstot mākslas zinātņu kandidāta grādu.

Valdis Dišlers uzsāka pedagoģisko darbu Latvijas Mākslas akadēmijā pārmaiņu laikā, kad, līdz ar J.V. Staļina nāvi 1953. gadā un PSKP XX kongresu 1956. gadā, mainoties politiskajam klimatam, izmaiņas noritēja arī mākslas izglītības un mākslas laukā. Valda Dišlera glezna „No sapulces" (1957) ierindojās starp tiem Latvijas gleznotāju darbiem, kuri iezīmējot „skarbā stila" aprises, tieši sekmēja Latvijas mākslas pašnozīmības atgūšanu. Arī savā turpmākajā mākslinieciskajā veikumā un pedagoģiskajā darbībā Valdis Dišlers palika uzticīgs racionālos apsvērumos balstītai un formāli precīzai kompozīcijai, uzskatot, ka mākslas darba estētiskā vērtība ir neatraujami saistīta ar plastiskās mākslas valodas un kompozīcijas pārvaldīšanas meistarību.

No 1976. gada līdz 1987. gadam Valdis Dišlers sevi pilnībā veltīja Latvijas Mākslas akadēmijai, tai kalpojot Akadēmijas rektora amatā. Par vienu no svarīgākajiem sava rektora posma uzdevumiem viņš uzskatīja nepieciešamību izvērst Latvijas Mākslas akadēmijas telpisko attīstību. Jaunu mākslas un dizaina studiju apakšnozaru izveide 60. gados noteica dramatisku jaunu studiju telpu nepieciešamību Mākslas akadēmijā. Tomēr diemžēl nedz Padomju Latvijas ekonomikas kapacitāte, nedz vēlākie ideoloģisko un ekonomisko pārmaiņu gadi neļāva Valdim Dišleram realizēt iecerēto jaunā Akadēmijas korpusa izbūvi. Arī turpmākajos gados Valdis Dišlers ieguldīja savas zināšanas un pieredzi Latvijas Mākslas akadēmijas attīstībā pārmaiņu laikos. Kā Akadēmijas padomes un vēlāk arī Senāta loceklis viņš piedalījās visu nozīmīgo 90. gadu sākuma lēmumu pieņemšanā un arī Latvijas Mākslas akadēmijas Satversmes izstrādē. Valda Dišlera ieguldījums Latvijas mākslas izglītības laukā ir nenovērtējams, tomēr vislielākais tiešais ieguldījums Latvijas mākslas izglītībā bija viņa personiskā, dziļā inteliģencē balstītā pedagoģiskā un koleģiālā pieeja, kura ir palikusi kā mākslas pedagoga uzvedības piemērs arī turpmākajām pedagogu paaudzēm.
Komentāri